„Kurš no Dinamo spēlētājiem jums patīk vislabāk?”

Ar tādu jautājumu Iespējamās Misijas nedēļas ietvaros 12.februārī Teteles pamatskolā, iesākās Aldara valdes priekšsēdētājas Ināras Šures izjautāšana.

Skolēniem interesēja arī kāpēc bezalkoholiskajā alū ir grādi, kādus projektus Aldaris atbalsta, kādi ir Ināras Šures mīļākie sporta veidi. Esmu droša, ja būtu laiks un iespēja, šie jautājumi vēl ilgi nebeigtos!

Plašu smaidu skolēnu sejās, ieviesa uzņēmējas stāstītie nedarbi no skolas laikiem. Kas var būt labāks, kad kāds pieaugušais atzīstas, ka skolas laikos arī dažādus jokus mēdzis izstrādāt

Pēc stundas visi skolēni atzina, ka stunda bija ļoti interesanta! Gan iepazīstināšana ar Aldara vēsturi un veiksmes formulām, gan I. Šures biogrāfija, gan noderīgās atziņas! Pēc zvana viņi nebija starta pozīcijās, lai pēc iespējas ātrāk pamestu klasi, bet turpināja aizrautīgi un ieinteresēti klausīties stāstījumā!

Tas ir savādāk klausīties un mācīties no sabiedrībā zināma un ietekmīga cilvēka, un Ināras Šures nosauktie postulāti uzrunāja jauniešus. Pētot viņu sejas un acis, es jutu, ka viņi ne tikai ieklausās, bet arī aizdomājas par teikto! Gan par to, ka  nekas nav neiespējams, gan par to, ka liktenis ir katra mūsu rokās un manuprāt priekš viņiem ļoti noderīgu lietu – “tu vari būt bagāts, bet nauda var pazust; bet zināšanas, ko iegūsi, paliks vienmēr!”

• Ieguvu daudz zināšanas, ļoti interesanti bija. Gribētu arī kādreiz strādāt Aldarī. (Raitis)
• Bija ļoti interesanti un varētu kādreiz vēl atbraukt pie mums! (Emīls)
• Labprāt aizbrauktu uz Aldari! (Laura)
• Man patika, ka stāstīja arī par dažām blēņām! (Ilma)

Tās ir tikai dažas no atsauksmēm pēc Aldara valdes priekšsēdētājas Ināras Šures vadītās stundas! Gan savā, gan skolēnu vārda gribu pateikties par šo stundu! Īpaši liels paldies no skolēnu puses ir par skaistajiem suvenīriem – gan Dinamo šallītēm, gan Aldara cepurēm un pildspalvām! Paldies!

šodiena

Šonedēļ skolā ir projektu nedēļa. Mūsu klases projekts ir “Profesijas manā ģimenē”, tad nu ir interesanti klausīties un skatīties kādas nu kura sencim ir bijušas profesijas, daudzas no tām jau sen vairs ne aktuālas!

Bet kas man šodien ļoti patika? Ar saviem audzināmajiem stāvam un gaidām autobusu. Blakus mazo klašu skolēni grūstās un sniegā vārtās. Kad pēc skolotājas aizrādījuma, ka visi ies kājām uz mājām, mazie puišeļi vienā balsī sāk kliegt “Bet Veronika mūs grūda!!!”, manējie pagriežas pret mani un saka: “Vot, skolotāj, vai tad tie ir puiši?” Kādi man džentelmeņi aug! “Tak varēja paši vainu uzņemties nevis meiteni vainot!”

03.12.09.

Šodien ar 2 skolniecēm bijām bioloģijas olimpiādē, uzdevumi, manuprāt, nebija viegli! Bet nu prieks, ka meitenes centās cik varēja, tagad vien gaidām rezultātus

Ļoti vērtīgi priekš manis pašas bija pārējo skolotāju satikšana. Skolotājas gan savās veiksmēs, gan neveiksmēs dalījās, un beigās visas nonāca pie secinājuma, ka nevienā skolā jau nav viegli, un ka tā tik liekas, ka pie citiem disciplīnas problēmas mazākas un bērni gudrāki. Visi cīnās! Bet tas, ka skolēni ir palikuši daudz bravūrīgāki, nedisciplinētāki, nekaunīgāki, tas nu gan ir neapstrīdami. It kā jau pati vien pirms pāris gadiem vidusskolu beidzu, bet toreiz man šķiet, ka nevienam neienāca prātā stundas laikā laikā traucēt skolotāju, stundas laikā lietot telefonus (ok – mums tai laikā tas vēl bija liels retums!), skaļi sarunāties ar klasesbiedriem, ignorēt skolotāja aizrādījumus, stundā nestrādāt u.t.t. Nu nebijām jau mēs toreiz paraugbērni – pļāpāšana, zīmīšu rakstīšana, kādas stundas nobastošana un mājas darbu nepildīšana arī bija, bet nu salīdzinot ar šodienu tie visi ir nieki

Kā tas viss pēkšņi kļuva šādi? Kur ir šis uzvedības lūzumpunkts? Kā to atgriezt atpakaļ? Vai tas maz ir iespējams?

auzas

Mums ar skolēniem ir sarunāts, ja klausoties kaut kas nav skaidrs, tad jautāts tiek uzreiz, jo tikai jautājot es varu nojaust, ko tieši viņi nesaprot. Jo zināms, ka uzdodot jautājumu, tu esi muļķis tikai dažās sekundes, neuzdodot – tāds paliec visu atlikušo mūžu!

Tad nu šodien pienāca tā diena, ka es sapratu, ka ar savu stundu esmu iebraukusi auzās. Dziļās auzās! Pat bez viņu jautājumiem, bija skaidrs, ka saprasts tiek maz Gribēju visu kancelēt un sākt no jauna, bet kaut kāda bremze iestrādājās un viss bija aizgājis tik tālu, ka nākošstund to visu sāksim pilnīgi no jauna, un savādāk! Gribot vairāk un ātrāk, sanāca, ka manam tempam šoreiz viņi līdzi netika, un nu esmu soli atpakaļ! Pacelties līdz viņu līmenim šostund nesanāca!

laboratorija :(

Ir tāda baigi bezspēcīgā sajūta, kad gribot skolēniem likt strādāt laboratorijas darbu, tu atskārt, ka nav tik daudz mēģeņu, ka nav skābes un sāļu pat visprimitīvākajām reacijām. Daži metāli, pāris mēģenes, ūdens un pavisam nedaudz skābes. Es gribu, lai viņi paši pārbauda, kuri metāli (un kā) reāģē ar skābēm, ar ko tad atšķirās tie aktīvie no neaktīvajiem.  Ir pavisam savādāk pašam ar savām rokām to pārbaudīt, nevis noskatīties kādu reakciju www.youtube.com

skola bez skolēniem

Skola bez skolēniem ir kā vasara bez saules! Ažiotāžu sacēlušais vīruss un citas saslimstības ir skārušas arī manu skolu. Klasē ieraudušies mazāk kā 40% skolēnu (kas manā audzināmajā klasē, kur viņi ir tikai 8, ir ļoti jūtams). Ha – individuāla apmācība nedēļas garumā!

Ejot pa kluso, tukšo gaiteni pārņem sajūta, ka viņu smieklu, čalošanās, skriešanas un sveicināšanās man ļoti pietrūkst.  Viņi ir pieradinājuši. Lai kā mani pārņem nepatika ikreiz, kad klasē troksnis ir augstāks par vidēji normālo, šodien man gribējās šo viņu aktivitāti, viņu spēju reizē gan sadusmināt, gan uzjautrināt. Lai arī dzīve skolā ir kā zebra ar melnajām un baltajām svītrām; lai arī dzīve skolā ir kā kardiogramma ar virsotnēm augšā un lejā ir vērts to balto augšējo virsotņu dēļ cīnīties gan ar nesekmīgajiem, gan ar stundu traucētājiem, gan ar audzināmo nedarbiem, gan ar ilgi pavadīto laiku stundu gatavošanai!

Satiku savu skolēnu, kas nu jau vidusskolā mācās. Smaids un stāsti par vidusskolas gaitām, gan par ZPD, ko viņš izstrādā, gan par sekmēm ķīmijā (iepriecināja, ka uzdevumus viņš risina ne tikai sev, bet palīdz arī tiem, kuri to nemaz nemāk!), gan par ārpusskolas dzīvi. Es iepriekš nesapratu, kā tas ir redzēt arī savu ieguldīto darbu tajā visā…lūk, tas ir gandarījums!

 

emocijas

Ja Tu man prasītu kā man šodien klājas, tad neievelkot elpu, noteikti nobērtu gan to, kā viens devītais, būdams baigais līderis, kas ielaidis dziļus robus mācībās vairs nejūt vēlmi ko jaunu apgūt un līdz ar to traucē man vadīt stundu un pārējiem mācīties; gan to ka mani audzināmie joprojām nemāk draudzēties un būt vienoti; gan par to, ka šodien dabaszinībās skaisti saplānota stunda izgāzās, gan par to, ka es vairs nezinu ko es gribu!

Es noteikti šodien aizmirstu pastāstīt par 5.klases meiteni, kas uzdāvināja tamborētu puķi, gan par astotklasnieku, kas dikti lūdzās vēl pēc vienas ķīmijas, gan par savu skolnieci, kas, nesamāksloti smaidot, samīļo un saka “Sveika, skoltāj!”, gan par pirmklasnieci, kas kautrīgi pieskaras manai rokai un, skatoties acīs, smaida, gaidot kad teikšu viņai ko… šodien to visu nestāstītu, šodien ir zebras melnā svītra! Melna un pasvītrota!

Haoss galvā, nemiers iekšā… saka, ka vajagot miegu un siltu dzērienu! Iespējams!

ķīmija

Diagnosticējošā darbā uz pēdējo uzdevumu “Ko vairāk vajadzētu atkārtot no 8.klases vielas?” viena atbilde skan šādi:

Vajadzētu atkārtot visu, jo vasara bija pārāk īsa, lai atkārtotu ķīmiju.

logs

3 stundas nonstopā :d tagad viens “logs”, kad dziļu ieeplu varu uztaisīt! tie 5 minūšu starpbrīži man tomēr nevisai patīk

Nu bet skaistas tās 3 stundas!

Botānika. Klasē šodien ieradušies tikai 6 puiši, meitenes it kā slimas. Puiši pārsteidz. Strādā, meklē, atbild…un viss par augiem! Pozitīvi!

Ķīmija. Diagnosticējošais darbs. Daļa aizmirsusi ļoti daudz, bet lielākā daļa atcerās un zin! Priecē!

Dabaszinības krievu valodā. Viņi slikti runā latviski, es – slikti krieviski! Tiekam uz priekšu, viens otru saprotam.

Vakar atskārtu – šogad ir daudz vieglāk; nav viegli, bet ir vieglāk – gan stundas gatavot, gan klasi vadīt!

Gaidu savu sestklasnieku, kas paskaidrojumu rakstīs par delverīgo rīcību mūzikas stundā! Klausos mūziku.

;)

Šogad ir kaut kā savādāk, pavisam savādāk!

Jau 3.nedēļu esmu atpakaļ skolas dzīvē – vairs nav prakse fondā „Ziedot”, vairs nav mācību, nav Vasaras Akadēmijas, vairs nav vēlās celšanās un atpūtas tveršanas! Jā, daudz ko no oktobra, februāra un citiem mēnešiem biju atlikusi uz vasaru, bet tā arī tas viss palika! He – vai tiešām līdz nākošai vasarai?

Šogad vairs nav tās neziņas (ārprāts, un tad es par to varēju tā satraukties?), vairs nav bailes no tā, kas sagaidīs klasē (tik daudzās vietās tagad smejos par sevi), vairs nav uztraukuma! Kaut kā daudz drošāk, pārliecinātāk un lepnāk!

Šodien iekārtoju klasi, sastādīju jaunas puķes, saliku jaunus plakātus un visu laiku nepamet doma „šogad vajag vēl foršāk!”

Fonā skan Kārļa Kazāka mūzika, datorā atvērtas vairākas mapes, sākot ar tematiskie plāni, klases likumi un ķīmija; un es nesūdzos!

Es te dzirdēju kādu sakām, ka paildzināt dzīvi var darot to, kas nepatīk, darīt to ar tiem, kas nepatīk…es laikam šo neizvēlēšos! Lai paskrien tikpat zibenīgi kā šis gads, lai paskrien tikpat raibi kā šis gads – es izvēlos laiku pavadīt tā, lai man tas patiktu! Tiekamies skolā!