skola bez skolēniem

Skola bez skolēniem ir kā vasara bez saules! Ažiotāžu sacēlušais vīruss un citas saslimstības ir skārušas arī manu skolu. Klasē ieraudušies mazāk kā 40% skolēnu (kas manā audzināmajā klasē, kur viņi ir tikai 8, ir ļoti jūtams). Ha – individuāla apmācība nedēļas garumā!

Ejot pa kluso, tukšo gaiteni pārņem sajūta, ka viņu smieklu, čalošanās, skriešanas un sveicināšanās man ļoti pietrūkst.  Viņi ir pieradinājuši. Lai kā mani pārņem nepatika ikreiz, kad klasē troksnis ir augstāks par vidēji normālo, šodien man gribējās šo viņu aktivitāti, viņu spēju reizē gan sadusmināt, gan uzjautrināt. Lai arī dzīve skolā ir kā zebra ar melnajām un baltajām svītrām; lai arī dzīve skolā ir kā kardiogramma ar virsotnēm augšā un lejā ir vērts to balto augšējo virsotņu dēļ cīnīties gan ar nesekmīgajiem, gan ar stundu traucētājiem, gan ar audzināmo nedarbiem, gan ar ilgi pavadīto laiku stundu gatavošanai!

Satiku savu skolēnu, kas nu jau vidusskolā mācās. Smaids un stāsti par vidusskolas gaitām, gan par ZPD, ko viņš izstrādā, gan par sekmēm ķīmijā (iepriecināja, ka uzdevumus viņš risina ne tikai sev, bet palīdz arī tiem, kuri to nemaz nemāk!), gan par ārpusskolas dzīvi. Es iepriekš nesapratu, kā tas ir redzēt arī savu ieguldīto darbu tajā visā…lūk, tas ir gandarījums!